Dr. Mauriņa klīnika sniedz vispārējās
ķirurģijas pakalpojumus – ķirurgu konsultācijas
un minimāli invazīvas operācijas, kas ir saudzīgas un
ļauj pacientam daudz ātrāk atgriezties ikdienas gaitās.
Šie pakalpojumi ietvert:
Jūsu ieguvumi:
- Laparoskopija tiek definēta kā ķirurģijas tehnika, kuras laikā operācijas veic ar gariem instrumentiem caur nelieliem griezieniem, vispārējā anestēzijā. Cik lielā mērā pacienti, nākot pie jums, ir informēti par šo metodi?
- Lielākā daļa pacientu šodien zina, kas ir laparoskopija, tomēr reizēm gadās, ka cilvēki jauc laparoskopisko operāciju ar lāzeroperāciju. Lai veiktu laparoskopisku operāciju, vēdera dobums tiek uzpildīts ar ogļskābo gāzi (oglekļa dioksīdu), tādējādi radot darba telpu, lai ievadītu minimāli invazīvos instrumentus vēdera dobumā. Viens grieziens ir videokameras ievietošanai un pārējie trīs vai četri domāti darba instrumentu ievadei. Attēls no kameras tiek palielinātā veidā pārsūtīts uz monitoru un ķirurgs operē, skatoties ekrānā. Griezienu skaits atkarīgs no operācijas apjoma, trūču gadījumā tiek izveidoti trīs griezieni un žultspūšļa izņemšanai – četri, bet ir arī situācijas, kad jāveic papildus griezieni. Lielākais no tiem ir līdz 2 cm, pārējie 0,5 cm garumā.
- Kādas ir laparoskopiskās operācijas priekšrocības?
- Salīdzinot ar konvencionālo operāciju, pacientam ir mazākas sāpes, mazāks diskomforts, vieglāka atlabšana un īsāks darbnespējas periods, viņš var ātrāk atgriezties savā ierastajā dzīvē, arī kosmētiskais efekts ir labāks. Pamostoties pēc operācijas, cilvēks ir miegains, nedaudz apātisks un jūt sāpes, tādēļ saņem atsāpināšanu. Mēs kontrolējam viņa stāvokli; pēc 4-6 stundām viņš jau ir samērā aktīvs, var staigāt, ēst, varbūt pat vakarpusē jau doties mājās.
- Vai pēc šādām operācijām ir jāievēro kādi dzīvesveida ierobežojumi?
- Pirmo mēnešu laikā vēlams mierīgs dzīvesveids, iesakām sevi saudzēt vairāk nekā iepriekš, atturēties no fiziskām aktivitātēm, no smagumu celšanas. Protams, pirmajās pēcoperācijas dienās mēdz arī saglabāties zināms jutīgums operācijas brūču vietās. Sāpju slieksnis dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgs. Pēc žultspūšļa izņemšanas sāpes mēdz būt stiprākas, tāpēc pirmajās dienās pēc operācijas pacientiem attiecīgi nepieciešama nopietnāka atsāpināšana, ir jutīgāka labā paribe un brūču vietas, sevišķi nabas apvidus, kas tiek vairāk traumēts, jo caur to izņemts žultspūslis ar žultsakmeņiem. Dažreiz žultsakmeņi ir tik lieli, ka nākas pagarināt griezienu pat līdz 4-5 cm, līdz ar to jāliek iekšējā šuve, kas arī rada lielākas sāpes un pēcoperācijas komplikācijas, ir lielāks pēcoperācijas trūču veidošanās risks.
- Tas liek domāt, ka prātīgāk ir meklēt ķirurga palīdzību laikus, tiklīdz žultsakmeņi tiek konstatēti. Taču dzirdēts un lasīts, ka žultsakmeņu slimība var noritēt bez jebkādiem simptomiem. Kā pacienti par to uzzina?
Jāpiebilst, ka žultspūslī mēdz būt arī gļotādas izaugumi – polipi, un tiem nepieciešama novērošana. Ja polipiem ir tendence augt, tad pastāv varbūtība, ka tie malignizēsies – kļūs ļaundabīgi, tāpēc žultspūslis jāizoperē.
- Kādas pazīmes liecina par žultsakmeņu slimību?
- Parasti pacienti sūdzas par diskomfortu labajā paribē, sliktu dūšu, vēdera pūšanos, sāpju izstarojumu uz lāpstiņām vai muguru. Dažkārt šīs sāpes tiek noturētas par miokarda infarkta izpausmi un pacienti nonāk kardioloģijas nodaļā, kur viņiem diagnosticē žultsakmeņu slimību. Medicīnas praksē nākas saskarties ar pacientiem, kuriem žultsakmeņi ir migrējuši kopējā žultsvadā. Viņiem novēro dzelti, drudzi un sāpes vēderā. Tas prasa nopietnāku ārstēšanu, kurā tiek iesaistīti citu specialitāšu ārsti un tā tiek definēta kā komplicēta ārstēšana. Ir gadījumi, kad sāpju lēkmes mēdz būt tik stipras, ka nākas izsaukt neatliekamo palīdzību, lai tās mazinātu.
- Vai pēc žultspūšļa izņemšanas vajadzēs ievērot speciālu diētu?
- Pirmos mēnešus pēc operācijas iesakām atturēties no trekna uztura, krēmīgām kūkām, tortēm, no alkohola lietošanas, ceptiem un kūpinātiem ēdieniem, bet tie vairāk ir profilaktiski pasākumi, kuru efektivitāti neviens tā īsti tā nav izmērījis. Dažreiz cilvēki rūpīgi ievēro diētu, bet tik un tā viņiem pēc operācijām saglabājas hroniskas sāpes labajā paribē.
- Otrs laparoskopiskās ķirurģijas virziens, ko esat sākuši attīstīt Dr.Mauriņa klīnikā, ir trūču operācijas. Kādi faktori veicina trūces?
- Mēs pievērsīsimies visizplatītākajam trūču veidam – cirkšņu trūcēm. Trūces parasti veidojas cilvēkiem ar vāji attīstītiem muskuļiem iegurņa zonā, vainojamas var būt iedzimtības anomālijas. Trūci var provocēt arī pastiprināts spiediens uz muskuļiem, piemēram, smagumu celšana, ilgstoša klepošana, grūtniecība un liekais svars. Vīriešiem trūces novēro biežāk, tās veicina lielāka fiziska piepūle, arī prostatas problēmas, kuras rada pastiprinātu spiedienu uz vēdera dobuma sienu. Sievietēm cirkšņu trūces ir daudz retāk, attiecībā pret vīriešiem tie ir tikai 10%.
- Vai trūces vienmēr ir labi pamanāmas un cilvēki spēj tās konstatēt paši?
- Lielākā daļa pacientu, vēršoties pie ķirurga, patiešām zina, kas tas par veidojumu, kas parādījies cirksnī. Ķirurgs to var konstatēt vienkārši apskatē, vizuāli. Vidējas miesasbūves cilvēkiem trūce ir labi redzama kā izspīlējums uz āru (“bumbulītis”), tas ir kustīgs, dažreiz guļus stāvoklī ieslīd atpakaļ, bet atkal parādās, pieceļoties stāvus vai klepojot. Cilvēkiem ar aptaukošanos to pamanīt ir grūtāk. Bieži vien trūci pacientiem atklāj ģimenes ārsti vai ķirurgi, kuri strādā ambulatorajās medicīnas iestādēs. Citreiz to konstatē nejauši, veicot sonogrāfiju vai datortomogrāfiju, kas trūces gadījumā ir visinformatīvākais izmeklējums.
- Tiek arī piedāvāti dažādi palīglīdzekļi, lai cilvēkiem ar trūci atvieglotu dzīvi un ļautu vismaz uz laiku attālināt operāciju. Cik efektīvi tie ir?
- Ir speciālas bandāžas vai korsetes, ko lietot cirkšņu trūču gadījumā. Tās var iegādāties specializētos medicīnas veikalos, katram klientam individuāli nosakot izmēru un pielāgojot. Pamatā šo metodi kā alternatīvu izvēlas gados veci kungi, kuriem operācijas risks ir diezgan augsts vai arī tie, kuri ļoti baidās no operācijas un uzskata, ka var sadzīvot ar savu problēmu, nēsājot šos izstrādājumus. Kāds varbūt tiešām var nodzīvot mūžu ar nelielu trūci, tomēr viņš izjūt diskomfortu. Bandāžas un korsetes nespēj trūci izārstēt vai padarīt mazāku, tikai notur to vietā, neļaujot trūces maisā nonākušajām zarnām velvēties uz āru, pasargā no iesprūšanas jeb inkarcerācijas. Vīriešiem trūces saturs var noslīdēt uz sēklinieku maisiņu, manā praksē ir bijuši divi gadījumi, kad trūces maisā esošais zarnu saturs sniedzas līdz pat celim. Šādi gadījumi pasliktina pacienta dzīves kvalitāti un apgrūtina arī ķirurga darbu, kad pacients tomēr beidzot saņemas meklēt palīdzību.
-Kas notiek, ja trūce iesprūst?
- Tiek traucēta trūces maisā iespiesto orgānu apasiņošana un tam seko audu pakāpeniska bojāeja. Trūces apvidū jūtamas pēkšņas sāpes, sablīvējums, ciets veidojums, parasti pacientiem sākas vemšana, sāpes pa visu vēderu. Tad medicīniskā palīdzība jāmeklē nekavējoties, jo pirmajās sešās stundās ir iespējams saglabāt zarnas veselumu, ja tiek veikta operācija. Novēlotos gadījumos pacientiem tiek veikta zarnu rezekcija, kas ir komplicēta un dažkārt var beigties letāli.
-Kādiem pacientiem laparoskopiskās operācijas nevar veikt?
- Šādas operācijas neveicam, ja pacientiem bijušas vairākas abdominālas (vēdera) operācijas, saaugumu slimība, kā arī pacientiem ar smagām un neārstētām sirds un plaušu slimībām. Ja pacientam ir saaugumu slimība, operācijas laikā ir vieglāk traumējami iekšējie orgāni, jo ķirurgs saaugumu dēļ nepilnīgi pārredz vēdera dobumu. Šādi pacienti jānosūta uz stacionāru, lai veiktu operāciju klasiskā veidā, vajadzības gadījumā piesaistot dažādu specialitāšu mediķus. Runājot par plaušu un sirds slimībām, gala lēmumu par to, vai iespējams veikt laparoskopisko operāciju pēc padziļinātas konsultācijas pieņem anesteziologs, jo vēdera dobumā ievadītā ogļskābā gāze rada spiedienu uz sirdi un plaušām un to mazspējas gadījumā ir lielāks trombembolijas risks.
- Kā jūs izvērtējat pacienta piemērotību laparoskopiskajai operācijai?
- Izvērtēšana ir katram pacientam individuāla, to veic ķirurgs kopā ar anesteziologu. Pirms operācijas jānodod standarta analīzes: asinsaina, bioķīmiskā analīze, tecēšanas-recēšanas faktors un asinsgrupa, vajadzīga arī kardiogramma un plaušu rentgens. Anesteziologs var papildus nozīmēt ehokardiogrammu, kardiologa, nefrologa vai endokrinologa konsultāciju.
